Apkārt Baltijas jūrai kajakos

"Parastā laivošana jeb braukšana pa upēm, kur dubļi līdz ceļgaliem, pilni krasti ar zālēm, visapkārt dunduri un tūristu bari, vairs nevilina," tā par Latvijas vasarām un vēlmi ceļot jūrā saka laivu nomas un aktīvās atpūtas pasākumu organizācijas "Seakayak" pārstāvis Raivo Šulcs.
Kopš 2009. gada viņš organizē un pats piedalās projektā "Apkārt Baltijas jūrai kajakos".

^{Sērfs Pāvilostā pie mola.
Foto: Seakayak arhīvs}

Par maršrutu izvēli un izbaudītajiem braucieniem stāsta Raivo.

Aizraušanās ar laivošanu jūrā, meklējot adrenalīnu, sākās pirms septiņiem gadiem. Vispirms tās bija izklaides piekrastes viļņos parastā kanoe laivā. Vēlāk radās doma par jūras ceļojumiem kajakos. 2004. gadā šķērsojām Irbes šaurumu no Mazirbes uz Sāremā un atpakaļ.

Nākamajā gadā aizīrāmies no Rojas līdz Roņu salai un atpakaļ. Bijām pirmie "trakie", un atrast ceļabiedrus šim braucienam nebija viegli. Visi zināmie laivotāji kategoriski atteicās, līdz pēdējā brīdī airēt uz Sāremā pieteicās kolēģis no toreizējās darbavietas Raivis Ernstsons. Uz Roņu salu braucām kopā ar Ventu Lasi. Vēlos viņiem vēlreiz pateikties, jo toreiz, 2004. un 2005. gadā, braukt kajakos pa jūru nevienam nenāca ne prātā.

^{Roņu sala no putna lidojuma.
Foto: http://marinas.nautilus.ee}

Vēlāk "adventūristi" Kristaps Liepiņš ar domubiedriem pārairēja Rīgas līci maršrutā no Salacgrīvas līdz Roņu salai un Rojai, kas, starp citu, ir līdz šim nepārspēts rekords.

Pēdējos gados airēšana jūrā kļūst arvien populārāka, un nu jau katru gadu kāds aizairējas līdz Sāremā. Mans personīgais viedoklis šobrīd saskan ar kolēģa Arņa Šeibes, kurš ir viens no retajiem, kas aizkļuvis līdz Sāremā un atpakaļ ne gluži mierīgos laika apstākļos, teikto: "Izdarīt to vajadzēja, bet atkārtot gan negribas."


Apkārt Baltijas jūrai

Tālo pārbraucienu vietā nācis projekts "Apkārt Baltijas jūrai kajakos".
Pagaidām pastāvīgie dalībnieki esam mēs ar Aldi Zaļūksni un vēl tie, kuri pievienojušies atsevišķos maršruta posmos.

2009. gadā nobraucām gar Rīgas jūras līča krastu, nākamajā mēģinājām nokļūt no Kuršu kāpas līdz Kolkai. Palikām Jūrkalnē. Tas nozīmē, ka palicis neliels parādiņš piekrastes jūrai maršrutā "Jūrkalne –Kolka". Centīsimies to izdarīt šogad. Abos braucienos neiztikām bez piedzīvojumiem. Spilgtākās atmiņas no piekrastes brauciena ir atgadījums Ragaciemā, kad, pūšot Ziemeļu vējam apmēram 8 metrus sekundē, izbraucām uz raga no aizvēja un iekļuvām sērfā. Toreiz tas varēja beigties ļoti slikti.

^{Vakars zvejniekciemā braucienā no Ainažiem līdz Kolkai.
Foto: Seakayak arhīvs}

Lieljūras pasākumā "Nida–Kolka" neaizmirstama bija ieiešana jūrā caur Klaipēdas jūras vārtiem. Izjūtas var raksturot ar vārdiem: bieza migla, kuģu taures, ledaini auksts ūdens un viļņi.

^{Jūra pie Klaipēdas mola.
Foto: Seakayak arhīvs}

Ikdienā braucam vienas vai divu dienu atpūtas maršrutos piekrastē, piemēram, Rīgā no Ķīšezera līdz Garciemam, Vidzemē – no Tūjas līdz Vitrupei vai Randu pļavām, Kurzemē – no Kolkasraga līdz Kolkas bākai vai no Pāvilostas līdz Jūrkalnei.

Latvijas piekrastes maršrutu iespējas patiesībā ir ļoti plašas un vairumā gadījumu (izņemot Kolkas bāku, kas atrodas 5-6 kilometru attālumā no krasta) izpildāmas "pa vējam".

Saldais ēdiens, manuprāt, ir Igaunijas salas. Ar baltu skaudību jāatzīst, ka igauņiem ir paveicies ar salām jūrā, līdz ar to likumsakarīgi, ka jūras kajakošana tur ir daudz populārāka nekā pie mums. Uz Igauniju braucam katru gadu Jāņos un, ja sanāk izbrīvēt laiku, vēl kādu reizi. Pēdējos gados tās ir trīs līdz četras reizes vasarā, kas pavisam noteikti ir retāk nekā mēs vēlētos. Katru gadu oktobrī vai novembrī notiek pasākums „Veļu nakts jūrā”. Reiz devāmies uz Roņu salu ar kuģīti, vezdami līdzi laivas, lai naktī apbrauktu apkārt Roņu salai. Nākamajā dienā vētrā ar kuģīti braucām atpakaļ.

Vēl viena nodarbe, kas saistīta ar kajakiem un ir svarīga, jo īstenojama pāris stundu laikā, ir sērfošana kajakos. Tās sezona ir augustā un septembrī, tomēr arī jūlijā gadās gari vakari ar siltu ūdeni un īsto vēju. Tad var aizbraukt līdz jūrai, piemēram, vakarā pēc darba.


Pieredze, izturība un galva uz pleciem

Sagatavotības un pieredzes kritēriji atkarīgi no izvēlētā maršruta. Jūrā ir jāairē, tātad fiziski jāpiepūlas. Viens jūras kilometrs būtībā atbilst diviem upes kilometriem. Ja nav bail kustināt rokas, varianti ir katram sagatavotības līmenim, tostarp ir īstenojami arī atpūtas braucieni ar sauļošanos. Tikai jāņem vērā, ka mūsu vasaras ir īsas.

Ja negrasāties veikt varoņdarbus, īpaša pieredze nav nepieciešama. Cilvēkiem bez pieredzes piedāvājam izvēlēties nenoslīcināmus un stabilus, tātad normālos laika apstākļos drošus SitOnTop kajakus. Lai dotos ar jūras kajaku viļņos, nepieciešamas laivošanas iemaņas hobija līmenī. Mācīties sērfot viļņos iesakām ar šim nolūkam paredzētām SOT laivām.

Būtiskāks faktors, šķērsojot atklātus ūdeņus, ir galva uz pleciem jeb „plāns B” visām situācijām un, protams, laika prognožu pārzināšana. Ne tikai prognozēs solītais, bet arī spēja novērtēt reālo situāciju uz vietas. Tam nepieciešama intuīcija. Daba pavisam noteikti ir stiprāka par cilvēku. Ar visām no tā izrietošajām sekām.


Grilu un čuguna katlu?

Braucienā līdzi ņemamās mantas jāizvēlas, ņemot vērā konkrēto maršrutu. Ir vienas dienas atpūtas braucieni, kur neko īpašu līdzi nevajag. Grūtāk būs tiem, kuri pieraduši divu dienu braucieniem ņemt līdzi četrus melnos maisus ar mantām: dūnu segu, lielveikalā pirktu telti, gumijas zābakus, grilu, ogles, televizoru, Rembo stila nazi, čuguna katlu un tā tālāk.

Lieljūras piekrasti braucām divas nedēļas. Apmēram pusi laika pavadījām, cīnoties ar laika apstākļiem. Krājumus ņēmām līdzi trīs dienām – ja nu kaut kas atgadās. Lielākā problēma ceļojuma laikā ir nodrošināties ar dzeramo ūdeni, jo vienam cilvēkam dienā nepieciešami vismaz 2 litri. Grūtības sagādā ierobežotais vietu skaits kajakos un ūdens smagums.
Bet patiesībā viss ir pašsaprotami – svarīgi ir cik daudz vietas aizņem līdzi paņemtie priekšmeti un kāds ir to svars. Mantas, bez kurām neiztikt ir apģērbs (tajā skaitā, esot uz ūdens), telts un guļammaiss.


Piedzīvojumu meklētāji

Cilvēki, kas dodas jūrā ar kajakiem, ir visdažādākie. Pēc nodarbošanās vai statusa sabiedrībā nešķirojam.
Visi, kas iekļāvušies „pamatsastāvā” un brauc regulāri, sākotnēji arī pieteicās „no malas”. Prom nevienu nedzenam. Parasti brauc gan pieredzējušie, gan jaunie. Tiem, kuri pieteikušies „no malas” ir visas iespējas iekļūt pamatsastāvā un piedalīties pasākumos regulāri. Tā nu atpūšamies labā kompānijā.

Mūsu publika ir drīzāk jaunām lietām atvērti cilvēki – piedzīvojumu meklētāji, nevis vienkāršie atpūtnieki. Lai gan, kā jau minēju, jūrā var arī laiskoties, bet Latvijā tas pagaidām nav populāri.

Atšķirīgi ir Skandināvijā, kur jūras kajakošana, iespējams, ir populārāka par upju braucieniem. Varam to skaidrot ar to, ka viņiem ir salu arhipelāgi, taču, manuprāt, nozīmīgs ir arī domāšanas veids.
Latviešiem jūra ir tabu. Varbūt vēsturiskā mantojuma dēļ. Vēl tagad kāds ik pa brīdim jautā: "Vai tad Kolkas bāka nav aizliegtā zona un iepriekš nav jāpiesakās robežsardzē?" Tāpat, parunājot ar cilvēkiem, kļūst skaidrs, ka pastāv "upē jā, bet jūrā nē" domāšana. Taču kajakošana kļūst arvien stilīgāka. Gan jau ar laiku, lēnā garā un pamazām jūra tautai iepatiksies.


Baltija pasaulē

"Treknajos gados" vairākkārt devāmies uz saulaino Vidusjūru. Simboliski laivā esam iekāpuši arī Atlantijas okeānā Āfrikā.

Ar Baltijas jūra kopumā viss ir kārtībā. Laika apstākļi ir prognozējami, ūdens nav neciešami sāļš, lai pēc peldes būtu jāiet saldūdens dušā, nav arī visādu mošķu, piemēram, jūras ežu, uz kuriem var sadurt kājas. Pietrūkst varbūt varenie skati – klintis un ūdenskritumi, arī sērfa vietas ar garajiem viļņiem. Tādas mūsu piekrastē ir vien uz rokas pirkstiem saskaitāmas.

Salīdzinot ar citām jūrām, Baltijas jūra ir tikai liels ezers, taču tā ir Jūra ar lielo burtu. Atšķirība starp līci un Lieljūru ir uzreiz saprotama katram, kurš pabraukājies pa abiem. Pagājušajā gadā Igaunijā sacensībās vējainos laika apstākļos un aukstā ūdenī noslīka vairāki kajakotāji. Tā gan varētu būt arī par sacensību organizatoru atbildība, ja pieņemam, ka cilvēki paši nespēj domāt ar galvu.

Lietuvas piekrastē jūra ir daudz sarežģītāka nekā Latvijā. No ceļotāju redzesloka (par vietējiem latviešu piedzīvojumu meklētajiem gan šajā sakarā nav dzirdēts) neprognozējama droši vien ir Baltijas jūras Krievijas piekraste.
No ekoloģiskā aspekta pie mums, bijušajās Padomju Savienības teritorijās, protams, ir bēdīgāk nekā, piemēram, Baltijas jūras Zviedrijas pusē.

Baltijas jūrā visbiežāk pamanām putnus – dažādu sugu kaijas un kormorānus. Jūrā diemžēl, ļoti vairojas medūzas un aļģes, bet priecē tas, ka reiz dzidrā ūdenī redzējām daudz butes. To gan novērojām tālāk no Rīgas – Papes un Akmeņraga apkaimē.


Dzīves garumā

Kāpēc jūra? Vieniem labāk patīk ceļot ar velosipēdu pa sauszemi, citiem – kāpt kalnos, lidot virs zemes vai lēkt ar izpletni, vai atrasties uz ūdens. Ir cilvēki, kuri par atpūtu sauc hokeja vērošanu TV ekrānos, auto – foto orientēšanās sacensības, brīvdienas citā pilsētā. Katram savs.
Man patīk jūras plašums, saulriets un saullēkts pie apvāršņa. Nav gan tā, ka ceļojam tikai pa ūdeni. Ziemā staigājam pa mežiem un purviem. Nu jā, arī pa ūdeni.

Katrai vietai Baltijas jūrā ir sava burvība. Vienmēr gribas atgriezties Igaunijas salās, patīk Zviedrijas arhipelāgi. Svarīgi, lai tur nebūtu daudz cilvēku. Grūti nosaukt kādu mīļāko vietu, jo visur jau vēl nav būts. Tāpēc arī šis projekts dzīves garumā – "Apkārt Baltijas jūrai kajakos".

Ilze Grunska

Write a new comment: